Krīze būs izdevīga Norvēģijai?

foto: istockphoto.com

Ne tikai Norvēģijā, bet visā pasaulē tiek ieviesti dažādi ekonomiskie un sociālie aizliegumi. Pulcēties vairāk par 200 vai 500 cilvēkiem vienviet, kā kurā valstī. Bet Norvēģijas ekonomika no šīs visas krīzes, tikai iegūs. Iemesli? Dažādi, bet izteikšos kā nu spēšu, iespējams, šādu scenāriju saskatīs arī citas valstis savas ekonomikas labklājībai ilgtermiņā.

Pagaidām nekas gaišs nekur neizskatās - tiek slēgtas rūpnīcas, darbavietās ir štata jeb darbinieku samazināšana, citviet vispār slēgšana. Viss tikai vīrusa ierobežošanas pēc. Arī uz valsts valūtu, konkrēti Norvēģijas kronu, tas ir atstājis milzīgu iespaidu. Pēdējā laikā tās vērtība pret eiro ir kritusi vairāk par 18%, kas ir pat lielāks kritums nekā bija 2008. gada krīzes laikā. Naftas cenas krītas, un līdz ar to tas tikai pastiprina valsts, kuras ekonomika balstās galvenokārt uz naftas, vērtības krišanos. Bet tieši šeit arī ir sava veida labums, ja to apskata no vairākām pusēm: valūta ir vāja valsts ārienē, bet tās iekšienē šo vājinājumu, tagad, kamēr robežas ir slēgtas, ceļot nevar, vietējo valūtu samainīt pret eiro, dolāru, nevar, tas ir labi. Jo arī tagad veicot valūtas maiņu kurss ir ļoti neizdevīgs. Tas ir īstermiņā, bet ja skatās ilgtermiņā, tad patīkami tas var arī nebūt, jo, Norvēģija ir valsts, kas importē aptuveni 75% pārtikas, kas nozīmē, ka valstī cenas it visam, kāps, jo ārēji valūta ir vāja, un līdz ar to tās vērtība ir daudz mazāka. Lai izlīdzinātu cenas, tirgotāji būs spiesti tās paaugstināt, tādejādi izlīdzinot valūtas vērtību globālā tirgū, liekot maksāt par to vietējiem iedzīvotājiem. Bet precēm, kas ražotas vietēji, pārdodot tās savukārt cena būs atkal mazāka, kas nekādu patīkamo situāciju nerada nevienai šeit strādājošai kompānijai. Bet eksportam tas ir labi, ja vietējās preces ir lētākas nekā tās, kuras vajag iepirkt, bet tas ir tikai eksportam, jo pārdodot tās globāli, ārējā tirgū, to vērtība tiek pielīdzināta ārzemju valūtai, un vājai kronai tas ir par labu, jo sanāks iegūt vairāk kronu šeit, nekā citkārt, kad krona ir stipra.

Kas vēl ietekmē tirgu globāli un arī vietēji? Naftas cenas. Saūda Arābija un Krievija divas nedēļas iepriekš nespēja vienoties par naftas cenu, kas nozīmēja... katra no tām tagad nodarbojas ar dempingu jeb lētas naftas izmešanu tirgū, kas grib, tas pērk. Un ietekmēt to nevar īsti neviens... jo ir krīzes situācija globāli... Bet rodas diezgan dīvaina situācija - sanāk, ka naftas cena ir tik zema, ka to ražotājiem (piemēram Krievijai un Saūda Arābijai), ir vēl jāpiemaksā, lai būtu kāds, kas to paņemtu, uzpirktu. Naftas barelas cena ir zem pašizmaksas - sanāk vairāk naudas iztērēt lai to iegūtu, nekā tā nes peļņu. Līdz tādai robežai gan vēl pasaule nav nonākusi, bet ņemot vērā to, ka cenu kritums ir viszemākais pēdējos gados, tas, tīri teorētiski, var kļūt par realitāti.

Pēdējos gados ASV, kas gan ir viens no naftas lielākajiem arī izmantotājiem, ir sācis arī to vairāk ražot. Tagad situācija ir tāda, ka vairumam uzņēmumu nav jēgas ieguldīt naudu jaunu urbumu un ģeoloģisko izpētes darbu veikšanā, jo pie pašreizējām naftas cenām, tie neatmaksājas ne ilgtermiņā, ne īstermiņā, kas var nozīmēt to, ka ASV pārtrauks naftas ieguvi, un ja tas notiek - cenas ies uz augšu, pieprasījums būs vienmēr, bet nebūs kas piegādā. Līdzīga situācija jau notika 2014. gadā. Toreiz bija tieši šāds pats scenārijs. Kāpēc gan lai tas neatkārtotos?

Ko iegūst Norvēģija no visa tā? Viņa iegūs, ja varētu cerēt, tieši uz naftas cenas paaugstināšanos. Ja ASV ieguves apjomi mazināsies, cenas globāli aizies uz augšu pieprasījuma pēc. Un tad Norvēģija atgūs valūtas stabilitāti tieši uz baftas cenām.

Skatoties atpakaļ uz jau vēsturiskiem notikumiem parnaftas cenām, redzam, ka krīzes laikā - 2008. gada decembrī (Ziemassvētki, aptuvenais laiks), naftas cena bija 33 dolāri par barelu, bet 2011.gada sākumā cena bija jau 120 dolāri par barelu. Grūti teikt, cik ilgi pasaulei un naftas cenām vajadzēs laika, lai atgūtos šoreiz, bet skaidrs ir tas, ka tas nebūs mērāms mēnešos. Drīzāk gados, tomēr. Līdz ar to, Norvēģija kā valsts var iegūt ilgtermiņā, ja visas iespējamās "ja vien" savērsīsies par labu. Protams, pasaule atgūsies, un skaidrs ir viens - naftas cenas atkal ies uz augšu, piedevām vēl ņemot vērā faktu, ka to apjomi rezervēs samazinās, tām ir jāpaaugstinās. Kad - tas ir cits jautājums. Bet uzskatu, ka valsts iegūs no tā.

Latvijai nav naftas, bet ir mazāks pārtikas importa reitings, un eiro, kas liek saprast, ka tā destabilizāciju tik vienkārši nav radīt. Galvenais ir ierobežot vīrusa izplatību, un tad var cerēt uz visu, gan ekonomikas, gan sociālās puses atlabšanu gan sabiedrībā kopumā, gan arī ikvienā ģimenē. Galvenais līdz tam - pārciest ne tik gaišus laikus, jo vienmēr pēc kaut kā drūma ir kaut kas gaišs!

Darba ņēmēja tiesības

Mums visiem ir tiesības, neatkarīgi no tā, vai esam darba ņēmēji vai devēji. Pa cik lielākā daļa uz Norvēģiju dodas kā darba ņēmēji, tad šoreiz par to, kādas tad ir oficiāli noteiktās normas, kas skar darba attiecības un kas vairumam, kā darba ņēmēju, ir dotas, uz ko jāskatās.

Darbalaiks.

Norvēģijā standarta darba nedēļa sastāv no 37.5 stundām. Neatkarīgi no tā, vai tās ir 5 dienas vai 6. Noteiktais vidējais ir 37.5, maksimāli var 40 stundas nedēļā strādāt, ja šis daudzums tiek pārsniegts, darba devējam ir jāmaksā līgumā noteiktā virsstundu maksa par katru stundu, kas pārsniedz 40 stundas. Vēl ir piezīme, ka vairāk par 9 stundām dienā, neskaitot pusdienu pārtraukumu (kas parasti ir 30 minūtes, tātad 9,5 stundas) strādāt nedrīkst. Nē, nu drīkst, bet tad tiek piemērota virsttundas maksa par katru nākamo minūti, nevis stundu pat. Vairumā gadījumu virsstundas likme tiek piemērota arī jau kopš tā brīža, kad darbinieks strādā vairāk kā 37.5 stundas.

Darba līgums un pienākumi.

Šim visam ir jābūt norādītam un atrunātam jau darba līgumā to parakstot. Jābūt skaidri un gaiši norādītam laikam, kad darbs sākas, kad ir pārtraukums un cik dienas jāveic darba pienākumi. Darba pienākumiem arī jābūt norādītiem, lai nesanāk tā, ka esat pieņemts darbā par ekspeditoru, bet veicat arī noliktavas pārziņa un autoiekrāvēja darbus par to pašu samaksu, nepildot savus tiešos darba pienākumus. Jāatceras, ka par katru profesiju ir cita samaksa, vismaz oficiāli. Protams, to īpaši ievērot negrib neviens un parakstīt vairākus līgumus arī ne, jo grāmatvedības dēļ parasti visi atsakās to darīt un sarunā mutiski, darīsi to un to papildus. Bet par samaksām parasti aizmirst un arī līgumā to neiekļauj, bet ja tas nav līgumā, tātad, šo darbu var izņemt no darba laika ārā un arī nemaksāt par to.


Atsaukmes lapa.

Katrs darbinieks var lūgt darba devēju sniegt rakstisku apliecinājumu tam, cik ilgi, kādus darba pienākumus viņš ir veicis. Tas ir kā apliecinājums tam, ka ja vēlāk iesniegsiet dokumentus uz līdzvērtīgu darbu vai darbu, kur vispār prasīs atsauksmes, šāds papīrs jums būs un varēsiet to iesniegt oficiāli bez jebkādiem traucēkļiem. Dažkārt šādas atsaukmes lapas, apliecinājumi, būtiski izšķir darba devēja vēlmi nolīgt to vai citu personu.

Atvaļinājuma nauda.

Papildus algai darbinieks saņem arī atvaļinājuma naudu, kas sastāda vismaz 10.2% no iepriekšējā gadā nopelnītās summas. Parasti pa arodiem šis procents atšķiras un gadu laikā tiek nedaudz palielināts. Ir dzirdētas arī 12.7% lielas atvaļinājuma naudas. Līgumā jābūt norādītam kad, kādā veidā šī summa tiek samaksāta.

Atvilkumi no algas.

Darba devējs nav tiesīgs atvilkt no algas neko, kā vien trīs lietas:

• nodokļus
• iemaksas pensijas fondam
• apdrošināšanas prēmijas un iemaksas arodbiedrību kasēs

Visus pārējos atvilkumus darba devējam ir jāsaskaņo ar darbinieku pirms notiek šo summu atvilkums no algas. PIRMS nevis pēc. Atvilkumi kas veikti bez darbinieka iepriekšējas piekrišanas skaitās prelikumīgi saskaņā ar Norvēģijas likumdošanu.

Apmācības.

Darba devējam ir pienākums sniegt apmācību un laiks, kas tiek izmantots apmācībai tiek ieskaitīts algoto stundu skaitā. Darba devējam darbiniekam ir jāapskaidro kā veikt darbu, kādi ir drošības pasākumi darba laikā un kādi ir noteikumi un likumi kas attiecas uz darba vietu un darba uzvedumu veikšanu.

Tāpat darba devējam ir jānodrošina viss darba drošībai nepieciešamais aprīkojums - aizsarķiveres, cimdi, zābaki, bikses un jebkas cits, kas nepieciešams tiešo darba uzvedumu veikšanai.

Atlaišana.

Darba devējs nevar darbinieku atlaist momentā un nolīgt citu darbinieku viņa vietā nākamajā dienā. Parasti atlaišanai ir jābūt ļoti labam iemeslam, piemēram, ja darbinieka nolaidības vai neizdarības pēc firmai ir radušies zaudējumi. Neskatoties uz iemesliem, darba devējam ir jāsniedz rakstisks atteikums par līgumsaistību turpināšanu, tāpat kā ja vēlaties no darba aiziet pēc paša vēlmes. Parasti pēc paša vēlmes ir jānostrādā vēl 14 dienas (attiecīgi ja līgums neparedz citādākus noteikumus). Atlūgums jāiesniedz rakstiski.

Virsttundas.

Virsstundas ir jēdziens, kas norāda uz to, ka darbiniekam jāveic savie tieši darba pienākumi pēc līgumā atrunātā laika. Piemēram, ja darba laiks ir no 9:00-15:30, un darbinieks strādā līdz plkst 17:30, tad 2 stundas skaitās kā virsstundas. Par šīm stundām pienākas 40% samaksa virs noteiktās standarta stundas likmes. Ja līgumā minēts, ka stundas likme ir 200 nok/h, tad par virsttundu darba devējam ir jāmaksā darbiniekam 200 nok + 40% = 280 nok/h. 

Pusdienas pārtraukums.

Darbiniekam pienākās pusdienlaika pārtraukums ja viņš strādā vairāk kā piecas ar pusi stundas dienā. Ja darba diena vidēji ilgst 8 stundas, tad jābūt vismaz 30 minūtēm pusdienu pārtraukumam. Ja darbinieks nevar doties pusdienu pārtraukumā, atstājot savu darba vietu, tad pusdienlaiks jāuzskata kā darbalaiks, par ko darba devējam ir jāveic apmaksa ierastās likmes samērā. Par pusdienlaiku jābūt norādei līgumā, pirms tā parakstīšanas.